Burāšana ir pārvietošanās pa ūdens virsmu ar vēja spēka darbinātu peldlīdzekli. Latvijā tā kalpojusi gan kā atpūtas veids, gan sporta nodarbe jau vairāk nekā simts gadu. Par organizētās burāšanas pirmsākumiem Latvijas teritorijā uzskata 1878. gada 6. augustu, kad Daugavas Āgenskalna līcī tika dibināts pirmais jahtklubs – Rīgas jahtklubs. Vēlāk, 1928. gadā, tika izveidota Latvijas Zēģelētāju savienība, kas apvienoja valsts jahtklubus un tajā pašā gadā kļuva par Starptautiskās Burāšanas sporta savienības biedru.
Burāšanas tradīcijas Eiropā aizsākās jau 17. gadsimtā, kad Holandē un Anglijā buru jahtas sāka izmantot izklaides braucieniem. Tieši šajā laikā notika arī pirmās zināmās burāšanas sacensības. Savukārt pirmā tvaika jahta tika uzbūvēta Lielbritānijā 1827. gadā, iezīmējot jaunu posmu kuģniecības attīstībā.
Latviešiem pieredze kuģu būvē bija jau 19. gadsimta 60. gados, kad tika būvēti vienmastnieki preču pārvadāšanai uz Rīgu, Pēterburgu un Rēveli. Nozīmīgu ieguldījumu kuģubūves attīstībā sniedza Krišjānis Valdemārs, kurš panāca vienošanos ar Krievijas valdību par iespēju kuģu būvniecībai nepieciešamo kokmateriālu iegādi no valsts mežiem par izdevīgākām cenām. Pirmais latviešu būvētais buru kuģis tika nolaists ūdenī 1857. gadā Mangaļos.
Īpaši strauji burinieku būve attīstījās Kurzemes piekrastē, sākot no 19. gadsimta 80. gadiem. Kuģus būvēja gandrīz katrā piekrastes ciemā, tomēr visvairāk burinieku tika uzbūvēti un ūdenī nolaisti Lielirbē. Laika posmā no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta sākumam Kurzemē un Vidzemē kopumā tika uzbūvēti aptuveni 550 tālbraucieniem piemēroti burinieki, kas apliecina kuģubūves nozīmīgo vietu Latvijas saimnieciskajā un jūrniecības vēsturē.
